Šajā nedēļas nogalē nejauši uzslēdzu Krievijas NTV kanālu, kur rādīja patiesi aizraujošu sarunu šovu. Šova formāts veidots kā muzikāls rings jeb divu stilu un paaudžu grupu diskusija ar žurnālistiem un publiku. Protams, neiztika arī bez abu grupu mākslas prezentācijas, proti, jau zināmu dziesmu un arī pirmatskaņojumu atrādīšanas.

Tas interesantums man slēpās vairākos aspektos. Pirmais ir tas, ka šāds formāts, kas veicina dažādu uzskatu cilvēku grupu sarunāšanos un vēl pie tam tiešām dinamiskā un aizraujošā veidā nav sastopams mūsu TV kanālos. Otrais interesantuma aspekts –  meiteņu grupas hiperpozitīvisma ideja, kas uzspēlētā un, piedodiet, tukšpaurīgā veidā aicina uz nepārtrauktiem dzīves svinēšanas svētkiem, nemēģinot pēc būtības atbildēt ne uz vienu žurnālistu uzdotu jautājumu, tajā skaitā – vai jūs izjūtat atbildību par savu auditoriju? Savukārt trešais interesantuma aspekts ir par to, ka patērētāju sabiedrības “vērtības”, ko pilnā krāšņumā atklāja sarunas galvenie varoņi, pilnībā debilizē un aizmiglo jauno cilvēku apziņu.

Es zinu, ka daudziem izklausos pēc vecas moralizētājās un lai, jo es ikdienā saskaros ar šīs debilizācijas sekām un domāju kā ar to sadzīvot vai mainīt. Jaunie cilvēki perfekti pārzina modernās tehnoloģijas, par ko viņiem – respect, bet uz viņiem nevar paļauties nevienā darba situācijā, kad patstāvīgi jāpieņemt lēmums un arī jāatbild par tā sekām.  Viņi dzīvo tā – darbošanās process ir svarīgāks par rezultātu, galvenais ir imitēt iesaistīšanos nevis reāli strādāt, interesēties par “viskautko”, bet nezināt kā uzrakstīt brīvas formas iesniegumu valsts iestādē, atbildēt uz jautājumiem pēc testa principa nevis domāt kompleksi, kopsakarībās. Tam visam pa virsu kā putukrējums – nevēlēšanās ne drusciņ piepūlēties, pašdisciplinēties. Šajā sakarā iesaku izlasīt patiesu cieņu izraisošu interviju ar eksprezidenti V. Vīķi – Freibergu žurnālā “Sestdiena” http://ej.uz/jebb, kurā viņa saka, ka bez disciplīnas nav iespējams gūt panākumus, turklāt bieži nākas darīt arī lietas, kas nepatīk un sagādā lielas grūtības.

Es esmu par adekvātu savas personības, dzīves un pasaules uztveri, ar ko saprotu spēju pašrefleksijas ceļā izvērtēt kas es esmu, kur es esmu un kas man apkārt notiek. Tajā pašā laikā es saprotu, ka viss nav jāpanāk tikai un vienīgi smagi, grūti strādājot, saules gaismu un dzīves prieku neredzot.  Tas, kas mani uztrauc ir tas, ka jaunie cilvēki tiek savā veidā maldināti par pozitīvo un radošo domāšanu (ne uzdrīkstēšanos darīt un kļūdīties, pārbaudīt pašiem) kā laimīgas dzīves atslēgām.  Tā teikt – galvenais iesaisties, tusējies, diskutē diskusijas pēc, padari vienā vietā kaut ko, tad ej uz citu vietu, esi te un tur un “viskautkur”, bet pa īstam nekur. Dāmas un kungi, jūs tiekat maldināti! Ja gribat savā dzīvē kaut ko sasniegt (ja, patiesi, gribat, protams), ir jāstrādā, jādara arī  lietas, kas sagādā grūtības, kas nepatīk, ir pašam sevi bieži jāmotivē, jo ne vienmēr blakus būs cilvēki, kuri atbalstīs. Draugi, vajag saņemties un … darīt! Darīt, kļūdīties un atkal darīt.

Un varbūt tā tomēr ir mūsu – vecvecāku, vecāku, pasniedzēju, skolotāju, audzinātāju, sabiedrības atbildība? Varbūt mūsu pašu distancētība, paviršība attiecībās un egocentriskums ir patiesā atbilde par jaunās paaudzes seklumu? Un kas ir tas, ko jaunie cilvēki mums vēlas ar to visu pateikt?