Šķiet, Latvijā visi pamodušies no dziļa miega un beidzot sapratuši – mums ir problēmas ar demogrāfiju, latvieši izmirst un tāpēc vajag balstīt tos, kas gatavi dzemdēt bērnus un stiprināt pamatnāciju. Nacionālā apvienība ar odiozo deputātu Imantu Parādnieku priekšgalā taču aizstāv latviešu intereses, vai ne?

Tiesa, šāda argumentācija gan var radīt nelielu nesaprašanos, proti, vai tad Latvijas demogrāfijas programmas un atbalsts bērnu dzemdētājiem tiks dalīts pēc nacionālas piederības un tiks tikai latviešiem, vai tomēr visiem Latvijā dzīvojošajiem, tai skaitā arī krieviem, baltkrieviem, lietuviešiem un citu tautību pārstāvjiem? Nevajag aizmirst, ka no nedaudz vairāk nekā diviem miljoniem iedzīvotāju, tikai 1,2 miljoni ir latvieši, savukārt krievi ir nedaudz vairāk par pusmiljonu – 543 tūkstoši, baltkrievi – nepilni 72 tūkstoši, ukraiņi – 48 tūkstoši un tā tālāk.

Tad ko īsti vēlas demogrāfijas veicināšanas aizstāvji – vai pamatnācijas saglabāšanu, kā tas publiski tiek uzsvērts, vai tomēr darbaspēka pietiekamu saražošanu tepat uz vietas, Latvijā? Un tad jau ir vienalga, kādi bērni dzimts gan pēc tautības, gan, piedodiet, kvalitātes, galvenais, lai viņu būtu daudz un viņi, izaugot, spētu saražot pievienoto vērtību un varētu palielināt valsts iekšzemes kopproduktu.

Tiesa, šis otrais, lai arī būtiskais aspekts, publiskā telpā neizklausās pietiekami pievilcīgi, jo tad sanāk, ka cilvēks valsts varas uztverē nav viss indivīds, ar savām personīgajām vēlmēm un sapņiem, bet gan tikai un vienīgi viens no ekonomikas pamatresursiem, gluži kā zeme un kapitāls. Un tad tā valsts arī attiecas pret saviem cilvēkiem, kā pret resursu – ja viens āmurs nolietojas, ņem nākamo, un par pirmo vairs nedomā.

Tiesa, Latvijas mērķis saražot šo resursu jeb darbaspēku uz vietas nebūt nav tik peļama lieta, lai arī neizklausās tīkama sabiedrības ausij. Pirmkārt, Latvijas iedzīvotāju skaits pēdējo 20 gadu laikā ir būtiski sarucis. No 1991. līdz 2004.gadam – valsti pameta 230 tūkstoši cilvēku. Tiesa, vairums no tolaik aizbraukušajiem bija tā saucamie padomju laika ekonomiskie imigranti no citām PSRS republikām vai PSRS militārpersonas un viņu radinieki. Tobrīd dominēja nevis racionālais kapitālistiskais piegājiens, ka arī šie cilvēki varētu būt labs darbaspēks, bet gan politiski emocionālais – viņi nav „mūsējie”.

Līdz ar Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai 2004.gadā sākās jauns emigrācijas vilnis. Īsā laikā no valsts izbrauca, pēc atsevišķu pētnieku aplēsēm, no 50 līdz 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Tikai palielinoties ekonomiskajai aktivitātei Latvijā un sākot strauji pieaugt atalgojuma līmenim, 2007.gadā cilvēku emigrācijas apmērs saruka. Bet atelpa bija neliela – jau 2009.gads atkal bija raksturīgs ar strauju aizbraukušo skaita pieaugumu. To, cik daudz cilvēku ir reāli aizbraukuši, nav zināms, taču iespējamais zaudējumu apmērs tiek lēst 250 līdz 300 tūkstoši iedzīvotāju. Un šoreiz galvenokārt aizbrauc nu jau „mūsējie”, īstermiņā mazinot spriedzi sociālajā sfērā, bet ilgtermiņā radot ļoti lielas problēmas darba tirgū.

Tagad mūsu ir tikai nedaudz vairāk par diviem miljoniem, turklāt aizbraukšana joprojām turpinās. Palielinoties ekonomikas aktivitātei, pieaugs arī pieprasījums pēc darbaspēka. Ja tā nav Latvijā, tad tas būs jāieved vai tas arī atnāks pats, jo Latvijas telpiskais tukšums jeb teritorija, kas nav pārapdzīvota, pieeja saldūdenim un daudz neapsaimniekotas lauksaimniecības zemes ļoti daudziem šķiet vislielākā bagātība uz pasaules. Pēc ANO aplēsēm nākamo desmitgažu laikā ik gadu tikai dažādu konfliktu vai dabas katastrofu dēļ pa pasauli pārvietosies vismaz divi miljoni cilvēku. Taču apmēru – cik daudz pārcelsies labāka darba un dzīves meklējumos legāli un cik centīsies to darīt nelegāli, atliek tikai minēt. Turklāt tiek pieļauts, ka no Āfrikas vien turpmāko gadu laikā varētu izceļot līdz pat 50 miljoniem iedzīvotāju un tie pārsvarā tomēr būs ekonomiskie migranti.

Ja kāds uzskata, ka Āfrikas iedzīvotājus atturēs Latvijas saltās ziemas un mazie pabalsti, tad tie tomēr ir maldi – tas var aizturēt šos cilvēkus tikai uz laiku, jo nevajag aizmirst, ka savās mītnes zemēs viņu iespējas saņemt atbalstu ir vēl mazākas. Protams, ka mūsu valsts interese būtu šeit tomēr veidot uz vienām vērtībām balstītu, iecietīgu sabiedrību, jo tā vienkārši ir lētāk un vieglāk. To iespējams panākt, ja cilvēkiem ir līdzīga kultūras un pasaules uztvere, kā arī vieglāk to darīt uz pamatiem, ko spēj saturēt kopā pamatiedzīvotāju vairākums, lai arī kādas tautības viņi arī būtu. Lai cik tas neskanētu drūmi, bet, manuprāt, runa vairs nav par latviešu kā nācijas saglabāšanu, bet gan drīzāk par spēju adaptēties un pielāgoties situācijās, kad notiek lielā tautu staigāšana, un labākā gadījumā gūt arī labumu no šī globālā procesa.