„Konkurence nodrošina vislabāko produkcijas kvalitāti un attīsta vissliktākās cilvēku īpašības,” tā teicis ASV uzņēmējs Deivids Sarnofs, kurš savulaik dibināja vienu no pasaulē lielākajām radio korporācijām, leģendāro radiostaciju „RCA”. Būdams pasaules mēroga biznesa haizivs un aktīvi darbodamies vēl pagājušā gadsimta sākumā, diez vai viņš pieļāva, ka viņa vārdi būs aktuāli arī pēc teju simts gadiem.

Konkurence tiek uzskatīta par pašreizējās ekonomikas pašu pamatu – nekas jau labāks par to neesot izdomāts. Arī Latvijā. Rezultātā – uzņēmēji ir spiesti nerimtīgi domāt par izmaksu samazināšanu un jaunu, cenas ziņā dārgāku produktu radīšanu. Tikai tajā brīdi, kad izmaksas ir viszemākās, bet jaunā prece unikāla, proti, neviens konkurents nav to vēl paspējis modificēt vai pakaļdarināt, un tāpēc tās cena ir visaugstākā, ir iespējams iegūt arī vislielāko peļņu.

Šajā brīdī rodas jautājums – kas gan te slikts un kas galu galā liek iet mazumā cilvēciskumam? Izmaksas! Proti, izmaksu samazinājums visbiežāk tiek veikts uz cilvēku jeb darbaspēka rēķina. Tieši tas ir arī noticis Latvijā. Krīzes laikā Latvijas uzņēmēji kļuva konkurētspējīgi ne tik daudz ar jauniem, interesantiem un inovatīviem produktiem, cik ar lētumu, ko nodrošināja darba algu samazināšana un cilvēku atlaišana no darba. Un bieži vien tas nenotika/un nenotiek vēl joprojām īpaši cilvēcīgā veidā.

Tieši tā – vēl nekas nav beidzies. Latvijā bezdarba apmēri ir milzīgi, daudzi bez darba ir ilgstoši. Tāpēc plaukst un zeļ ne jau darbinieku izvēle pēc to labākajām profesionālajām īpašībām, bet gan pēc draugu būšanas. Turklāt nereti ir arī gadījumi, kad darba vieta ir vispirms jāatbrīvo, lai pēcāk tur nokļūtu draugs. Kādas ir metodes? Visdažādākās.

Ja darba tirgū ir daudz brīvu roku, nenoliedzami darba devējs šajā situācijā būs karalis un atalgojums par padarīto darbiniekam būs neadekvāts – zems. Taču, kad darba rokas sāks reāli pietrūkt, situācija kardināli mainīsies un tad par noteicēju kļūs pats darbinieks un praktiski viņa atalgojums atkal kļūs neadekvāts, tikai uz pretējo pusi – pārāk liels. Latvija jau ir pieredzējusi abus variantus – 2007./2008.gadā strauju atalgojumu kāpumu, turpmākos gados lielo bezdarba pieaugumu, cilvēku aizbraukšanu un atalgojuma būtisku samazinājumu.

Taču nu situācija atkal mainās un arvien biežāk uzņēmēji saka (vismaz publiski), ka viņiem darbinieku sāk trūkt. Arī vidējais atalgojums valstī pamazām sāk pieaugt. Šajā situācijā uz savu darbinieku lojalitāti var cerēt tikai tie darba devēji, kas arī krīzes laikā spēja saglabāt savu darbinieku cieņu, jo vienkārši nezaudēja seju, cīnoties tikai un vienīgi par savu materiālo labklājību un dzīves līmeņa noturēšanu. Sākoties īstam darbaspēkam deficītam, šāds darba devējs vismaz var cerēt, ka viņa darbiniekus konkurentam pārpirkt (varbūt) būs grūtāk. Taču tas nebūs neiespējami, jo – konkurence joprojām tiek uzskatīta par mūsdienu ekonomikas attīstības galveno dzinējspēku.