Jautājums par to vai sieviete var atļauties būt sievišķīga, ieņemot augsta līmeņa amatus, ir tikpat daudzslāņains kā sīpols no mammas dārza. Viens gan ir skaidrs, ka Dievs radīja divus – vīrieti un sievieti (var teikt arī – cilvēku un sievieti – neredzu tajā neko sievietei pazeminošu) un katru ar savu sūtību un īpašību komplektiņu. Vīrieša sūtība – nodrošināt sievieti un ģimeni ar garīgajām un materiālajām vērtībām, sievietei – turēt rūpi par  ģimenes pavardu, audzināt un izglītot bērnus.

Es jau dzirdu emocionālus izsaucienus par tumsonību un modernās pasaules neizpratni vai dzimumu vienlīdzības ignorēšanu. Nebūt nē! Es pat ļoti labi saprotu, ko nozīmē šodien sievietei būt varas pozīcijā un uzskatu, ka sievietes, saglābājot sievišķību, var būt lieliskas prezidentes, premjerministres, uzņēmumu vadītājas. Jautājums – ko tas sievietei “maksā”? Kāda ir šī varas cena? Un kas ir tas galvenais iemesls kāpēc katra no šīm sievietēm, kuras ieņem šos augstos amatus, tajos atrodas? Tie ir individuāli atbildāmi jautājumi. Būs tādas, kurām vara un valdīšana ir dzīves galvenais vadmotīvs, būs tādas, kuras “taisa karjeru”, lai vienkārši vairāk pelnītu, jo audzina bērnus vienas pašas, būs arī tādas, kuras grib atriebties… Iemeslu var būt daudz. Un ja nu mēs tomēr uz brīdi iedomātos situāciju, kad sievietes vairs neieņem varas pozīcijas. Kāda būtu sabiedrība, kurā mēs dzīvotu? Ko mēs iegūtu un ko zaudētu?

Un te vēl kāds viedoklis un pētījuma rzeultāti par šo tēmu:  http://ej.uz/8gey