Senāk, tad kad bija tikai kapitālisma rītausma, bija vieglāk – tad bija mazāk cilvēku, mazāk zināšanu un informācijas, nebija ne globālā tīmekļa, ne tik cieši starptautiskie tirdzniecības sakari. Tad bija vieglāk, jo cilvēki varēja iepazīt viens otru un novērtēt – ar ko var un ar ko nevar sasieties. Tad arī ekonomika balstījās uz trim ražošanas faktoriem – zemes, kapitāla un darbaspēka. Tad bizness un valsts uzplaukums bija atkarīgs no šo trīs faktoru cenas, pieejamības un mijiedarbības.

Tagad, post-industriālajā ērā, viss ir citādi. Cilvēku ir daudz, zināšanās jeb precīzāk informācijā var katru dienu vienkārši noslīkt, globālā tirdzniecība paliek arvien liberālāka – robežas brūk un visi savas preces stumda pa pasauli kā ienāk prātā, galvenais atrast kādu, kas pērk. Taču parādās viena jauna problēma – cilvēkiem trūkst laika un zināšanu kārtīgi iepazīties vienam ar otru, tāpēc par vienu no ļoti svarīgiem faktoriem, kas ļauj darboties mūsdienu pasaules lielumā un haosā, ir uzticēšanās jeb ekonomikā to arvien vairāk pētnieku sauc par ceturto ražošanas faktoru – sociālo kapitālu.

Post-industriālā ēra ir ienesusi būtiskas pārmaiņas – ir svarīgi ātri pielāgoties pārmaiņām, drīzāk svarīgs ir nevis mērķis un tā sasniegšana, bet gan pats process un svarīgi, lai šajā procesā būtu iespējams sadarboties ar citiem, kurus tu šajā procesā satiec. Uzņēmumu īpašumā esošie materiālie, finansiālie un cilvēkresursi vairs nav pietiekami, lai nodrošinātu uzņēmumu konkurētspēju. Aizvien svarīgāk kļūst nevis tas, ko mēs zinām, bet tie, kurus mēs pazīstam. Viena cilvēka zināšanas un spējas vienmēr ir ierobežotas un milzīgais informācijas daudzums, kas ir pieejams, bieži vien nevis palīdz pieņemt lēmumu, bet gan apgrūtina to. Turklāt arī inovāciju rašanās teorijas pierāda, ka jauninājumi nerodas tukšā vietā, no nulles. Inovācijas izmanto iepriekšējo pieredzi, jau agrāk sasniegto un tas ļauj sasniegt nākamo līmeni. Un – ja jau viss šajā pasaulē ir saistīts tad īstenībā ir svarīgi sadarboties, jo viens tu neesi karotājs. Tev var pietrūkt zināšanas un naudas, lai izdarītu iecerēto.

Savulaik amerikāņu zinātnieks Francis Fukujama sociālo kapitālu ir definējis kā „iesakņojušās neformālās normas, kas veicina sadarbību starp diviem vai vairākiem indivīdiem”. Ekonomikā šo jēdzienu var jau paplašināt uz attiecībām starp diviem uzņēmumiem, starp uzņēmumiem un valsts institūcijām, starp uzņēmumiem un nevalstiskajām organizācijām un tā tālāk.

Jēdziens un pētījumi par sociālo kapitālu un tā ietekmi uz ekonomiku ir tikai pirmsākumos. Agrāk par to vairāk runāja sociologi, antropologi un politologi, vairāk pētot sabiedrības indivīdu attiecības. Tagad šajās sarunās aktīvi iesaistās arī ekonomisti, jo ir skaidrs, ka jebkura neticība maksā reālu naudu. Jo lielāka neuzticība sabiedrībā, jo biezāki paliek darījuma līgumi, kuros jāparedz visdažādākie varianti, kas par ko jāsoda, ja nepilda saistības. Jo lielāka neuzticēšanās, jo lielāka korupcija, jo ir skaidrs, ka sev labvēlīgu lēmumu (pat ja tas tiešām ir labākais iespējamais), var garantēt tikai tad, ja to nopērk par maksu. Un tā ir reāla nauda, reāli papildus izdevumi, kurus var izmantot citiem mērķiem. Ja nepazīsti savu kaimiņu un nevari viņam uzticēties, tad nebūs arī kas pieskatīs tavu mitekli laikā, kad dosies ceļojumā vai biznesa braucienā. Jā, protams, var nopirkt apsardzes pakalpojumus un to iespējams jādara, ja ir liela un krāšņa privātmāja. Bet vai tas nebūs pārāk dārgi, ja īpašums ir vienistabas dzīvoklis daudzdzīvokļa namā?

Latvijā ar uzticēšanos ir švaki, gluži tāpat kā citās postpadomju valstīs, jo cilvēki ir gājuši cauri daudzām būtiskām pārmaiņām, kas viņu dzīves nesaudzēja. Taču diez vai ar mūsu sabiedrību viss ir pilnīgā kārtībā, ja jau vairāk kā 22 gadus pēc neatkarības atjaunošanas, esam nonākuši pie tā, ka Latvijas banku sistēmai uzticas vien 7% valsts iedzīvotāji, savukārt 78% netic ne otrajam, ne trešajam pensiju līmenim. Un tie ir tikai divi neticības pētījumi, kas veikti pēdējo mēnešu laikā. Ak, jā – vēl Latvijā netic eiro, valdībai un valstij kā tādai, joprojām daudzi kravā čemodānus un neticību izsaka aktīvi, aizbraucot no valsts. Īstenībā ir vienkāršāk atrast institūcijas, kam sabiedrība netic, nekā – kam tic. Tas katram no mums un mūsu ekonomikai kopumā maksā ļoti dārgi.

Kā vairot uzticēšanos tad, kad neviens nevienam netic? Nezinu. Burvju nūjiņas šajā gadījumā laikam nav. Varbūt der sākt pašam ar sevi, ticēt, ka visi – sejas pretī valsts iestādē, veikalā, sabiedriskā transportā – negrib apkrāpt, uzmest, ka visi nav zagļi, jo galu galā, es ceru, tu pats sevi taču par tādu neuzskati.