Gliemežvāki, maize, arābu monētas un Romā kaltās, kā arī Eiropas denāriji savulaik tika izmantoti Latvijas teritorijā kā samaksas par darbu un preču pirkumu. Pirmā tieši Latvijas teritorijā esošā naudas vienība – Rīgas sudraba mārka, kuras vērtību veidoja 48 ēres vai 36 šiliņi, ko savukārt veidoja 144 ārtingi, kurā ietilpa 432 Lībekas feniņi – tika izkalta 1211.gadā. To Gotlandes tirgotājiem Rīgas bīskapijā atļāva darīt slavenais bīskaps Alberts. Tā tad arī bija pirmā naudas emisija pašreizējā Latvijas teritorijā.
Taču tagadējās Latvijas teritorijā bija dažādi vēsturiski laiki un katrs nāca ar savu naudu. Vai tāpēc izmira latvieši un neviens vairs nerunāja latviešu mēlē? Piemēram, poļu laikos maksāšanas līdzeklis bija dālderis un monētas – graši. Dažkārt tika kaltas arī zelta desmit dukātu monētas jeb portugāli. Latgalē savukārt apgrozībā bija Žečpospoļitas nauda — timfi, orti, un arī graši. Zviedru laikos notika pāreja uz dukātiem. Latvijai nonākot Krievijas impērijas sastāvā – te bija rubļi. Pirmā papīrnauda – asignācijas – Latvijā parādījās tai esot Krievijas impērijas sastāvā. Vēlāk šīs naudas zīmes nomainīja valsts kredītbiļetes, arī krievu.
1919. gadā Latvijas jaunā valdība nolēma izlaist Latvijas valsts kases zīmes, kas bija izdodamas rubļos un kapeikās. Latus sāka izlaist tikai 1922.gadā. Otrā pasaules kara laikā Latvijā preces varēja nopirkt gan pa latiem, gan reihsmarkām, gan PSRS rubļiem – kara sākumā un tā beigās, kad Latvijā ienāca sarkanā armija. Rubļi kā maksāšanas līdzeklis Latvijā palika līdz pat 1992.gada, kad tika laistas apgrozībā pagaidu naudas zīmes jeb tautā sauktie „repšiki”. 1993.gadā atkal Latvijā atkal atgriezās lats. Iespējams, ka jau pēc nedaudz vairāk kā pusgada Latvijā vairs latu nebūs, bet būs eiro. Un tad?
Nauda ir tikai un vienīgi nauda. Tās galvenā loma ir kalpot par starpnieku brīdī, kad tiek iegādātas preces vai pakalpojumi, vai noteikta padarītā darba vērtība. Ak, jā, naudas maiņa, vismaz līdz šim, nereti arī kalpojusi par ietekmes un kapitāla pārdales mehānismu – 200 repšiki jeb Latvijas rubļi pret vienu latu tika mainīti pavisam nesen, tikai pirms divdesmit gadiem un daudzi zaudēja visus savus uzkrājumus. Tiesa, pārejot uz eiro, šādiem nepatīkamiem pārsteigumiem nevajadzētu būt. Un galu galā – ja kāds netic, var savus latu krājumus nomainīt pret eiro kaut tūlīt.
Piešķirt naudai vēl kādu lomu, piemēram, būt par nacionālo simbolu, vai būt par laimes mēru, ir vienkārši muļķīgi. Tai nekad nav un arī nebūs (es ceru) šāda loma. Pretējā gadījumā būtu jāuzdod jautājums – cik konkrēti latus vai eiro maksā latvietība un cik laime, jo nauda ir materiālās, ne garīgās vērtības mērs. Turklāt, ja vien uz naudu – monētām vai papīra, vai tagad jau uz plastikāta karti, kur tā ir netaustāmā, elektroniskā veidā – cilvēki beigtu skatīties kā uz savas laimes piepildījumu un ambīciju apmierinātāju, varbūt pasaulē beidzot iestātos miers. Nebūtu vairs karu un vairāk vai mazāk vardarbīgu varas maiņu. Vai tāds laiks pienāks – gribas cerēt, ka jā.
Bet Latvijā algu varētu izmaksāt atkal kaut gliemežvākos, ja vien tos kā maksāšanas līdzekli atzītu citas valstis un ļautu cilvēkiem šajā valstī dzīvot pārticībā. Galvenais, lai ekonomika beidzot atdzīvotos un rastos pietiekami daudz darba vietu. Lai cilvēki spētu nopelnīt adekvātu samaksu par savu ieguldīto darbu mūsu valsts izaugsmē.