Patiesi pārsteidzošas atklāsmes Latvijā ir notikušas pēdējo mēnešu laikā – pēc tam, kad Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs „Re: Baltica” iebakstīja politiķiem degunā ar reāliem stāstiem par konkrētu cilvēku dzīvi mūsdienu Latvijā, sākās rosība un spriedelējumi, vai ta nu patiesi situācija ir tik slikta, vai tik atkal kaut kas nav pārspīlēts, un secinājumi, ka vispār pa lielam viss kārtībā un tiem, kam kaut kas nav kārtībā, paši vainīgi. Decembra sākumā pie varas esošie saņēma nu jau Eiropas statistiķu apstiprinātu  secinājumu –nē, mīlīši, Latvijā situācija patiesi ir slikta un nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauti jau 40,1% no visiem iedzīvotājiem jeb teju katrs otrais.

Turklāt būtiski norādīt, ka pēdējos gados nabadzības risks ir tikai audzis. Proti, 2008.gadā nabadzības vai sociālās atstumtības riskam bija pakļauti 33,8% iedzīvotāju, 2009.gadā tas pieauga līdz 37,4% 2010.gadā – līdz 38,1%, bet pērn – jau 40,1%. Līkne kāpj un nekur nav zvanīts, ka šogad situācija būtiski būs mainījusies uz labo pusi. Vai tiešām tik daudz cilvēku Latvijā pie visa vainīgi paši?

Daļēji, jā. Nenoliedzami starp dzīves stāstiem būs tādi, kurus uzklausot, varēs secināt, ka pats cilvēks pie visa vainīgs – nemācās, nav profesijas, nevēlas mainīt vidi un sākt kaut vai ar mazumiņu, dzer vai lieto narkotikas. Ar varu neviena dzīvi mainīt nevar, to jāgrib pašam cilvēkam. Protams, ir daļa, kas vairs negrib, jo viņiem tieši nabadzība ir ierastā vide un viņi tur, lai cik tas paradoksāli neskanētu, jūtas visdrošāk. Taču nevajag aizmirst, ka mums visiem ar šo daļu kopā tāpat būs jādzīvo un arī par šo cilvēku izvēli jāmaksā – ar sociālajiem pabalstiem, ar nozagtām somām, apzagtām mājām, pamestiem bērniem.

Protams, daļēji pie vainas ir arī mūsu valdība jeb politiķi. Savā ziņā notiekošais ir Latvijas veiksmes stāsta otrā – nepievilcīgā puse. Pie tā novedusi nepārdomāta nodokļu un sociālā politika, kas tika „piekopta” vēl pirms krīzes laikā, kā arī lielie valdības tēriņu griezieni krīzes laikā, kad valdība glāba valsts maksātspēju un būtiski mazināja savus izdevumus. Turklāt savu palīdzības roku nabadzības veicināšanai pielicis arī lielais mērķis – eiro ieviešana 2014.gadā. Lai Latvija spētu iekļauties inflācijas kritērijos, patlaban būtiski bremzēt ekonomikas un atalgojuma pieaugumu, jo citādi pievienoties eiro zonai būtu ļoti sarežģīti jeb praktiski neiespējami. Diemžēl ekonomikas pamati liecina – izaugsme un bezdarba samazinājums iet roku rokā ar cenu kāpumu, ko cēlā mērķa vārdā Latvija nevar atļauties.

Taču ir vēl kāda trešā vainīgā puse, kas arī ir pielikusi savu roku nabadzības pieaugumam, un tie ir mūslaiku Latvijas uzņēmēji. Ja kāds vēlas, lai viņa uzņēmums būtu veiksmīgs, ir svarīgi, lai tur strādājošie cilvēki būtu motivēti darīt savu darbu pēc iespējas labāk. Ņemot vērā vispārējo nabadzību, viens no galvenajiem motivatoriem Latvijā ir atalgojums. Taču šajā gadījumā arī sākas galvenās problēmas. Darba devējs nereti darba ņēmējam izvirza visneiedomājamākās prasības, bet pretī nav gatavs dod praktiski neko, labākajā gadījumā nelielu algu, plus vēl kaut ko aploksnītē. Veselības apdrošināšana, nomaksāti sociālie nodokļi, apmācība, kvalifikācijas paaugstināšanas kursi – kas tas tāds??? Kam tas vajadzīgs? Ja grib, lai mācās pats, ja grib, lai pats arī apdrošina savu veselību, bet nodokļus – nu kam tev jaunam tie nodokļi vajadzīgi, līdz pensijai taču vēl tālu…

Laikā, kad darba tirgū ir bezdarbs, noteikumus diktē darba devējs. Un lai kā viņš kunkstētu, ka nav ideālā darbinieka, bieži vien problēma nespējā atrast labus speciālistus, slēpjas tajā, ka uzņēmējs nav gatavs saprātīgi dalīties ar gūto peļņu, kuras radīšanai darbinieks ir pielicis gan savas rokas, gan savas idejas un spējas. Naudas raušana tikai sev teju vai visu tauta pasakās liecina par gara nabadzību, taču diemžēl tā rada arī arvien lielāku fizisko nabadzību un nabadzība nerosina jaunas idejas, nerada inovatīvus produktus. Nabadzība būtiski traucē pašam uzņēmumam pāriet jaunā attīstības stadijā, jo tur strādājošajiem ir pilnīgi vienalga, kas ar viņu darba vietu notiek – darbu par minimālu atalgojumu var atrast arī citur, un ja kas, var arī aizbraukt uz kādu citu valsti. Eiropa ir liela.