Šodien tevi uzrunāju pirmo reizi un ļoti ceru, ka mūsu saruna izdosies. Tieši tā – saruna. Nevēlos, lai mani teksti būtu tikai monologs, jo nebūt nepretendēju uz absolūto patiesību. Ar mani var strīdēties (bet par lietu!) un tas būtu pat vēlami.

Tātad, par ko īsti es rakstīšu.

Galvenokārt, par ekonomiku, jo nekas cits – ne kultūra, ne arī politika – man neliekas pietiekami interesantas lietas, lai tajās mēģinātu iedziļitāties, saprast un analizēt. Kultūru, manuprāt, ir vienkārši jābauda un nav jāmēģina izskaidrot, savukārt politika – jāvēro, jo vairumā gadījumā tur attīstība notiek saduroties nevis domas gigantiem (notiek, taču reti!), bet gan mazām, personīgām ambīcijām. Lai arī tikai Padomju laikos augstskolās tika mācīta politekonomika un mūsdienās šīs lietas tiek skatītas atsevišķi, īsti nezinu, vai tas patiešām īsti ir pareizi.

Manuprāt, sabiedrības attīstības, tai skaitā, arī politisku lēmumu pamatā ir ekonomika un ekonomiskās intereses. Turklāt tie ir lēmumi par to, kā pārdalīt jau uzkrāto kapitālu, lai kas tas arī būtu, piemēram, sēnes vai mamuts, laikā kad pasaulē cilvēki dzīvoja vēl ciltīs, vai arī daudz naudas un nafta, kā tas ir tagad. Sabiedriskās iekārtas mainās, par to liecina vēsture. Seno vergturu iekārtu nomainīja feodālisms, feodālismu – kapitālisms… Kas tālāk? Vai tā ir pēdējā sabiedrības attīstības forma vai tomēr mūs sagaida jauns kvalitatīvs lēciens? Un vai tad nauda (bagātība) arī būs galvenais konkurētspējas mērs?

Vēl viens būtisks jautājumu bloks, kas ietekmē jebkuru uz Zemes mītošo, ir globalizācijas process un IT attīstība. No vienas puses, valstis patlaban savā starpā sasaistās arvien ciešāk un tā vien šķiet, ka mūsdienas saka – no šī procesa neviens nevar izbēgt. Vai Latvija var izdzīvot nebūdama kādā no savienībām? Galu galā mainās arī valstu savienības. Vienas mirst, citas dzimst. Arī  tepat austrumos viena tikko kā dzimusi – Eirāzijas savienība. Kur ir mūsu vieta globālajā pasaulē, kā pielāgoties straujajām naudas, cilvēku un ideju un tehnoloģiju plūsmām? No kā varam un no kā nevaram izbēgt? Tas arī ir temats, kas, manuprāt, ir sarunas vērts.

Un vēl – par mums pašiem, par mūsu biznesa idejām un varēšanu vai arī nevarēšanu. Es diez vai būšu tas cilvēks, kurš uzskata, ka galvenais ir uzdrīkstēties un riskēt. Manuprāt, reizēm svarīgi ir neuzdrīkstēties un neriskēt. Cilvēkus nevar iedalīt lūzeros un veiksmīgajos. Katram sava dzīve un loma pasaulē. Taču sarunas par dzīvi un indivīda vietu tajā, katra sajūtām un vēlmēm vairs nav mans lauciņš, jo tā krietni pārsniedz ekonomikas robežas. Taču tas par ko varam diskutēt ir jautājumi par to, kas virza progresu un kurp mēs visi tagad ejam? Kāda ir nākotnes biznesa galvenā ideja, vai tiešām joprojām asa savstarpējā konkurence?