Novembra nogalē Briselē pulcēsies visu valstu vadītāji, lai mēģinātu vienoties par nākamā Eiropas Savienības (ES) daudzgadu budžeta rāmi. Lai arī šis jautājums nekad nav bijis viegls, tagad šis uzdevums ir teju vai neiespējamā misija. Naudu vajag visiem – Eiropa arvien dziļāk slīkst ekonomiskās problēmas un papildus eiro nevienam netraucē.

Tāpēc bagātās valstis vēlas maksimāli samazināt iemaksas ES kopējā makā, lai pieturētu vairāk naudas sev, savu iekšējo ekonomikas problēmu risināšanai. Savukārt nabagās – maksimāli vēlas palielināt saņemamās summas no kopējā ES maksa, lai dabūtu papildus naudu savu ekonomisko problēmu mazināšanai. Diemžēl šāda situācija ir iespējama tikai vienā gadījumā – ja nauda vienkārši tiek piedrukāta klāt un izsniegta maisos visiem tik daudz, cik vien to vēlas. Taču tas draud jau ar citām smagām sekām.

Tātad, Eiropas Komisija (EK) sākotnējais ierosinājums ir, ka  2014.-2020.gada budžets varētu būt aptuveni viena triljona eiro (702,8 miljardu latu) apmērā, kas būtu par 5% vairāk nekā laika periodā no 2007. līdz 2013.gadam. Kipra, kas ir šajā pusgadā ES prezidējošā valsts, ierosinājusi samazināt budžeta izdevumus par 50 miljardiem eiro (35,14 miljardiem latu). Tāpat ierosināts samazināt kopējās lauksaimniecības politikas finansējumu par apmēram 7,5 miljardiem eiro (5,27 miljardiem latu) jeb 2%. Spiediens no tā saucamajām neto maksātājvalstīm (tām valstīm, kas vairāk iemaksā ES budžetā nekā no tā saņem) ir bijis ļoti liels, jo valstīm jārisina virkne iekšēju problēmu, piemēram, uzņēmumi atlaiž cilvēkus, pieaug bezdarbs, valstīm jāsedz savi parādi, kas radušies vēl 2008.-2009.gadā, glābjot virkni banku un uzņēmumu no bankrotiem, un tā tālāk.

Taču kipriešu piedāvājums jau ir izbrāķēts – turklāt tas nav bijis labs nevienam. Bagātās valstis bļauj, ka izdevumi jāapcērpj vēl vairāk, savukārt nabagās valstis bļauj, ka nav godīgi, ja tām būs mazāk naudas un tās nespēs attīstīties, kas novedīs pie divu ātrumu Eiropas. Un galu galā kāda jēga tad vispār bija ES iestāties, ja viss tagad ir šitā.

Tas, ka šī situācija var novest ne tikai pie divu ātrumu Eiropas, bet iespējams, pie nabadzīgas Eiropas kopumā, nevienu īpaši pašlaik neinteresē. Visa šī situācija norāda uz kādu būtisku problēmu pašā ES, turklāt tā gluži nav saistīta ar pašreizējām ekonomikas problēmām un naudas trūkumu. Šobrīd kā nekad agrāk ir jautājums – kāda velna pēc tā ES vispār ir vajadzīga? Turklāt šis jautājums vairāk būtu adresējams tieši Austrumeiropas valstīm, kas ES pievienojās salīdzinoši nesen – kāpēc tad īsti mēs iestājāmies ES? Vai tiešām tikai lētas naudas dēļ? Vai tiešām tik prasti? Bet kā tad ar citiem principiem, piemēram, solidaritāti, drošību, spēju vienoties kopīgiem mērķiem, nosargāt savu ģeopolitisko ietekmi uz pasaules skatuves? Protams, ka vecās dalībvalstis dzīvo labāk kā jaunās – bet vai tad šīs valstis savu labklājību pašas nav arī nopelnījušas?

Debates par budžetu visdrīzāk būs karstas un diez vai tās beigsies novembrī. Jebkurā gadījumā der atcerēties – ja mēs nebūtu ES, mēs vispār nedabūtu nevienu eiro centu savai attīstībai no ES fondiem. Ja tiks nolemts budžeta tēriņus samazināt arī Eiropā, tad tas ir jādara koleģiāli visiem un nedaudz jāpadomā par citām vērtībām uz ko balstīt savu dalību šajā savienībā.