Ekonomikā pastāv kāda vienkārša, bet ļoti būtiska likumsakarība, proti, ja valdība vēlas samazināt inflāciju jeb cenu kāpumu, tad nenoliedzamais blakus efekts šādai darbībai būs bezdarba pieaugums, savukārt, ja ir vēlme samazināt bezdarbu, nebūs iespējams izbēgt no cenu kāpuma. Protams, ir dažādi mehānismi kā mazināt abu faktoru ietekmi vienam uz otru, bet principā izbēgt no to savstarpējās saistības nav iespējams. To ir pierādījusi arī Latvijas pieredze, lai arī politiķi ne reizi vien ir centušies uzsvērt Latvijas ekonomikas īpašo, izņēmuma stāvokli un nepakļaušanos šai vienkāršajai likumsakarībai. Tiesa, „īpašais stāvoklis” vienmēr ir kapitulējis pamatlikuma priekšā.

Kāpēc šāds ievads? Tikai tāpēc, lai vienkāršā veidā izskaidrotu to, ka nebūt ne visas eiro ieviešanas izmaksas Latvijā ir iespējams aprēķināt un izteikt miljonus un, ka jau tagad mēs visi maksājam par pāreju uz šo valūtu, turklāt ar savām dzīvēm. Tiesa, vēlos uzsvērt, ka pati esmu par eiro ieviešanu. Taču, manuprāt, svarīgi ir ne tikai akli atbalstīt šo vai jebkādu citu valdības lēmumu, bet arī reāli saprast, kāda ir maksa par to, kā arī izvērtēt vai šī maksa tomēr konkrētā brīdī nav pārāk augsta.

Tātad – Latvija vēlas pievienoties eiro zonai no 2014.gada 1.janvāra. Lai arī līdz galam nav skaidrs, vai tiešām tas tā notiks, tomēr ir sākusies izmaksu uzskaite. Tiek saukti visdažādākie ieguvumi un zaudējumi jeb izdevumi. Piemēram, kāds finanšu uzņēmums aprēķinājis, ka izmaksas varētu sasniegt 384 miljonus, no kuriem 230 gulsies tieši uz uzņēmēju pleciem. Finanšu ministrija sauc pieticīgākus skaitļus, aicinot nošķirt pašas eiro valūtas izviešanas izmaksas no tām izmaksām, kas mūsu valstij jau būs saistošas kā eiro zonas valstij. Valstij ieviešanas izmaksas 8,7 miljoni latu (sistēmas pielāgošana, sabiedrības informēšanas kampaņas), plus vēl jāpieskaita klāt 1,3 miljoni latu, ko sistēmas pielāgošanai varētu tērēt pašvaldības. Savukārt, tad, kad eiro jau būs ieviest Latvijai vajadzēs arī veikt iemaksas Eiropas Stabilitātes mehānismā un turpmāko piecu gadu laikā tas sasniegs 144 miljonus latu. Ja tā pavērtē, tad īstenībā nav nemaz tik traki, vai ne?

Taču, kā jau minēju ir virkne „maksājumu”, kuru patieso vērtību izteikt naudas vienībās ir ļoti grūti. Un šajā kontekstā es gribu atgādināt vienu no Māstrihtas kritērijiem par kura izpildi ir bažījušies visi valstsvīri pēdējo gadu laikā, jo tieši tas var būt viens no būtiskākiem klupšanas akmeņiem Latvijas ceļā uz eiro zonu, proti, runa ir par inflāciju. Septembrī beidzot Latvija ir spējusi tajā iekļauties, samazinot cenu pieauguma tempu līdz nepieciešamajam līmenim.

Bet – ja tiek mazināta inflācija, tas nozīmē, ka pēc teorijas bezdarbam ir jāpieaug. Latvijā bezdarbs nepieaug, vēl vairāk oficiālā statistika rāda, ka tas pat samazinās.  Taču jautājums ir, kas to ļauj noturēt pašreizējā līmenī, kurš joprojām tik un tā ir gana augsts un vai bez Latvijas lielā mērķa – ieviest eiro, bezdarbs tomēr nebūtu krietni mazāks?

Septembrī bez darba Latvijā bija 11% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem jeb 108 tūkstoši. Turklāt ap 45% no visiem bezdarbniekiem ir jau šādā statusā vairāk par gadu, vairāk par trim gadiem bez darba ir jau 12% no reģistrētajiem bezdarbniekiem. Turklāt šī grupa pēdējā laikā būtiski palielinās.

Viena no atbildēm, kāpēc tomēr neskatoties ne uz ko, bezdarba apmēri tomēr pakāpeniski sarūk, ir emigrācija – no Latvijas pēdējos gados labākas dzīves maksājumos ir aizbraukuši ap 300 tūkstošiem iedzīvotāju (patiesos skaitļus neviens lāgā pat nezina), turklāt aizbraukšana turpinās joprojām. Turklāt Latvijā pieaug nabadzīgo cilvēku skaits, kuri ir spiesti iztikt ar ļoti nelielu atalgojumu. Tāpat, pretēji valdības sludinātajam, vairumam iedzīvotāju nav papildus nelegālie ienākumi.

Prasīt no valdības pirms eiro ieviešanas reālas programmas, lai noturētu cilvēkus Latvijā, vai arī lai sauktu aizbraukušos mājās, vai vēl vairāk – būtiski uzlabotu labklājības līmeni šeit palikušajiem, ir vienkārši muļķīgi. Emigrācija Latvijā ir savdabīgs sociāls ventilis, kas ļauj uzturēt kārtību valstī un izbēgt no lielām protesta akcijām, kā arī atvērtās robežas ļauj Latvijai izpildīt arī Māstrihtas kritēriju un  pievienoties eiro zonai. Tas, cik īstenībā šī eiro rozā sapņa īstenošanās patiesībā izmaksās Latvijas cilvēkiem, visdrīzāk uzskaitīts netiks nekad.