Tad, kad Eiropas Savienībai (ES) 2004.gadā pievienojās desmit jaunas dalībvalstis – tai skaitā arī teju vai visa bijusī Austrumeiropa, kura atradās kādreizējās Padomju savienības sastāvā vai tiešā kontrolē -, radās bažas un runas par to, ka nu ES telpā izveidosies divu ātrumu Eiropa. Proti, ar vienu ātrumu uz priekšu skaisti un līgani turpinās braukt vecā bagātā Eiropa,un pavisam cits, daudz lēnāks labklājības pieaugums būs nabaga austrumeiropiešiem.

Īstenībā tā tas arī noticis – Austrumeiropa tikai ar atsevišķiem izņēmumiem tuvojas ES vidējām labklājības līmenim, neskatoties pat uz to, ka tās attīstības veicināšanā tika ieguldīti milzu ES dažādu fondu līdzekļi.

Piemēram, Luksemburgā viens vidējāis iedzīvotājs dzīvo teju trīs reizes bagātāk par vienu vidējo ES pilsoni, savukārt Nīderlandē, Austrijā, Īrijā, Zviedrijā, Dānijā, Vācijā, Beļģijā, Somijā, Apvienotajā Karalistē, Francijā, pat problēmu mocītā Itālijā iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju pārsniedz vidējo ES līmeni. Savukārt no jaunajām dalībvalstīm tikai Slovēnijai ir izdevies sasniegt 84% no vidējā ES labklājības līmeņa un tas ir augstākais rezultāts starp tām valstīm, kas pievienojās ES 2004.gadā. Čehija sasniegusi 80%, Igaunija – 67%, Polija – 65%, Lietuva -62%, Latvija tikai 58%.

Paradokss ir tas, ka tieši jauno dalībvalstu pilsoņi lielā mērā veicināja turīgo valstu turīgumu un savu slīkšanu nabadzībā. Proti, lai ekonomika spētu attīstīties tai nepieciešami resursi – kapitāls un izejvielas, kā arī darbaspēks. Tieši šo resursu jaunās dalībvalstis spēja vecajai un strauji novecot sākušai Eiropai „piegādāt” lielos daudzumos. Tā pati Īrija, Lielbritānija, tagad – Vācija uzņēma un turpina uzņemt simtiem jauno ES pilsoņu, kas citkārt tiktu saukti par ekonomiskajiem bēgļiem.  Kas nav mazsvarīgi – tie ir cilvēki pašos spēka gados, bieži vien ar bērniem, tātad jauno maiņu.

Šie cilvēki, tai skaitā arī Latvijas iedzīvotāji, bija un joprojām ir gatavi veikt darbu par krietni zemāku samaksu nekā vietējie. Tas palielina ekonomikas efektivitāti vecajās valstī, palielina viņu uzņēmumu peļņu. Taču bijušajās mītnes zemēs situācija ir veidojas pavisam cita – tieši tur tagad darbaspēks strauji noveco un ekonomikai zūd vilkme. Turklāt runa nav tikai par mazkvalificētiem strādniekiem. Nevajag aizmirst, ka Eiropas bagātākās valstis pie sevis pārvilina arī daudz attīstītu prātu. Turklāt Vācija, atverot darba tirgu 2011.maijā, šo vilkmi tikai pastiprināja, jo šī valsts uzjūt tieši kvalificēta darbaspēka trūkumu. Vācija ir pat sagatavojusi plašu izglītotu imigrantu piesaistīšanas programmu.

Augstāk minētās situācijas bažām ir pievienojušās jaunas – proti, tagad, kad eiro zonā plosās parādu krīze, ekonomisti un politiķi runā jau par cita veida divu ātrumu Eiropu. Patlaban bažas jau vairāk rodas par to, ka Eiropa sadalīsies veiksmīgajos ziemeļos un atpalikušajos dienvidos.  Ja skatāmies uz šo dalījumu, tad Latvija un citas valstis, kas ir tuvāk Baltijas jūrai, praktiski kļūst par jaunu attīstības vilkmi, par pirmo vijoli ES, un mēs esam veiksmīgo klubiņā. Līdz ar to mūsu pozīcija kardināli uzlabojas.

Tiesa, ES vadības līmenī tiek domāts par to kā maksimāli mazināt valstu noslāņošanos savienības ietvaros, jo nabadzīgās valstis rada daudzas jaunas problēmas un arī papildus tēriņus, ko šobrīd nevar atļauties ne bagātās, ne tik bagātās valstis. Līdz ar to, lai veicinātu ES dziļāku integrāciju Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu nesen paziņoja, ka ES, lai tā pārvarētu ekonomisko un politisko krīzi, ir jāattīstās par nacionālu valstu federāciju.

Šoreiz nemēģināšu spriest, vai tas maz iespējams. Vien atļaušos nelielu repliku – kas notiks ar tām valstīm, piemēram, kā Lielbritānija, kura jūtas visai pašpietiekama un drīzāk jaunos ES mēģinājums kontrolēt finanšu sektoru uztver kā šīs valsts attīstību traucējušus faktorus? Briti negatavojas atteikties arī no savas valūtas un es ļoti šaubos vai viņu lielākā vēlme ir dziļāk integrēties ES. Visdrīzāk pēc kāda laika arī citām valstīm federācijas izveide nemaz tik laba ideja vairs nešķitīs un tas kļūs labāk redzams brīdī, kad sāksies diskusijas – kas tas ir un ko tas nozīmē. Pagaidām valstis tikai izsaka diplomātisku atbalstu idejai kā tādai, kas teorētiski varbūt nav nemaz tik slikta. Vai sākoties diskusijām atkal neatsāksies runas par iespējamu divu ātrumu Eiropas izveidošanos? Tiesa, ar kādu ātrumu kurš trauksies uz priekšu, šobrīd vēl nav skaidrs.