Es nezinu kā tas ir sanācis, bet kāda tuva cilvēka teicienu “Dari, ko darīdams, bet padomā ar kādiem papīriem iesi uz tiesu”, esmu pieņēmusi kā savas darba dzīves bausli. Vai nu vispērējā cinisma un nihilisma atmosfēra, kas šodienas biznesa vidē bieži vien nav nekāds retums, vai mana iekšējā izpratne par to, ka visam, kas tiek darīts ir jābūt nepārprotamam un vienozīmīgi saprotamam, ir pamats šī baušļa dzīvotspējai ikdienā.
Pirmo reizi dzirdot šo teicienu, biju patiesi pārsteigta, jo tas manī radīja vispārēja sašutuma sajūtu – bija vairāk jautājumu nekā atbilžu. Pirmais, vai tad viss, ko mēs darām, var tikt pakļauts tiesas izskatīšanai? Otrais, vai tā strādājot, jau pašos pamatos pieļaujam domu, ka kādreiz būs jāiet uz tiesu un jāatbild par saviem darbiem? Un galu galā trešais – vai vispār ir iespējams strādāt tā, lai nebūtu jāiet uz tiesu?
Skaidrības labad piebildīšu, ka teiciena kontekstā ar tiesu es saprotu ne tikai iestādi, kas uzrauga likumu ievērošanu un izšķir strīdus. Ar tiesu saprotu arī jebkuras darījuma situācijas starp uzņēmēju un viņa klientu, piemēram, kad klients pieņem lēmumu par sadarbības nosacījumiem.
Bet atgriezīšos pie paša teiciena būtības. Vērojot gan to, kas notiek publiskajā telpā, kad katrai amatpersonai jāpierāda sava rīkojuma vai lēmuma pamatotīta, tāpat arī uzņēmumu vadītāju savstarpējās attiecībās un attiecībās ar īpašniekiem, šādas situācijas nav retums, mana pārliecība par šī principa jeb baušļa dzīvotspēju tikai nostiprinās. Loģiski rodas jautājums – vai strādājot pēc šī principa ir iespējams nekļūdīties? Protams, ka nē. Tikai mani novērojumi rāda, ka kļūdu šādā gadījumā ir daudz mazāk. Kāpēc es ņemos tik droši to apgalvot? Tas ir skaidrojams pavisam viekārši.
Jau pašā saknē, pieturoties pie domas, ka jebkuri dokumenti – vai tie ir rīkojumi, līgumi, uzņēmuma iekšējie dokumenti vai arī sadarbības piedāvājumi klientam – tiek gatavoti tā, lai būtu pēc būtības, gan juridiski un stilistiski nepārptotami un korekti, būtiski mazina iespējas plašām diskusijām un interpretācijām, pārpratumiem.
Protams, lai sagatavotu šādus dokumentus ir nepieciešami vairāki priekšnosacījumi.  Pirmais un galvenais – vēlme iedziļināties. Diemžēl mani novērojumi liecina, ka šodien arvien mazāk cilvēku vēlas iedziļināties dokumentos, tos lasīt, aizbildinoties ar laika trūkumu, vai paļaujas uz to, ka padotie jau izlasīs. Protams, normāli strādāt nav iespējams, neuzticoties kolēģiem, taču ne velti, piemēram, grāmatvedībā darbojas tā saucamais “četru acu” princips, lai nepieļautu kaut vai neuzmanības kļūdas. Es aicinu tomēr vadītājus arī citās uzņēmuma darbības jomās veltīt laiku tam, lai iedziļinātos padoto sagatavotajos dokumentos. Jā, tas prasa plašu kompetenci un profesionalitāti, ir laikietilpīgi un dažkārt nogurdinoši, taču ļoti attaisnojas situācijās, kad, piemēram, jāatlaiž darbinieks vai jālauž kāds līgums. Otrais priekšnosacījumus – domāt trīs soļus uz priekšu. Var jau teikt, ka pārāk aizrautīga situāciju modelēšana ir tikai lieks laika patēriņš un kurš gan var pateikt, ka izmodelētais kādreiz tiešām notiks, turklāt, plānu taisīšana un pārtaisīšana rada vien izmaksas un nenes augļus. Taču tas tikai daļēji ir tiesa. Ja jau sākumā esam pielikuši nedaudz vairāk pūļu, lai izprastu, kādi varētu būt situācijas attīstības scenāriji, tad arī “kaujā”, kad iestājas X stunda, ir tomēr vieglāk.
Jā, bet kāds tam visam sakars ar darba tikumu? Vistiešākais. Strādājot pēc principa – dari, ko darīdams, padomā ar kādiem papīriem iesi uz tiesu – prasa no cilvēka piepūli un sevis motivēšanu, lai sasniegtu pēc iespējas kvalitatīvāku rezultātu. Un vai tas nav darba tikums?