Jā, tieši Tu! Tu, kas baidās un nespēj neko izdarīt, tu, kas ievietots tajos 80% cilvēces, kura nekad neko nesasniegs, jo vareni un veiksmīgi ir tikai 20% no pasaules iedzīvotājiem. Gan jau arī Tu, mans neveiksmīgais draugs, esi dzirdējis par šīs 20:80 proporcijas jeb Pareto teoriju, kuras principi tiek attiecināti uz ļoti daudzām jomām. Un savā ziņā tas ir arī atvieglojums – ko gan savā dzīvē vari mainīt (un vai maz vajag), ja jau tā lemts, ja jau šī teorija strādā arī praksē.

Piemēram, pēc šī principa sadalās bagātības uz zemes, ņemot vērā šo proporciju tiek arī sadalīti tie, kas ir spējīgi radīt jaunas idejas un lietas un tie, kas neko nespēj radīt un ir tikai izpildītāji. Pēc šī principa, protams, tiek sadalīti arī veiksminieki un neveiksminieki, jo galu galā tikai veiksminiekiem pieder mūsdienu sabiedrības patiesās vērtības – nauda un vara. Neveiksminieku, protams, ir krietni vairāk nekā veiksmīgo, radošo un bagāto. Un tā laikam jau arī jābūt, jo tur augšā – piramīdas virsotnē uzkāpt un noturēties nebūt nav viegli. Ir jāpakāpjas uz neveiksmīgo pleciem. Toties tevi neviens nesauks par lūzeri.

Šis 20:80 princips ir nosaukts Itālijas ekonomista Vilfredo Pareto vārdā, kurš pirmais 1906.gadā konstatēja, ka 80% no Itālijas zemes pieder 20% valsts iedzīvotāju. Nenoliedzami, šis princips darbojas ekonomikā un resursu sadalē. Taču tā plašā piemērošana biznesa un personālvadības teorijās, ir nesusi patiesu ļaunumu indivīda kā personības attīstībai un normālas – iecietīgas sabiedrības radīšanai.

Pēc teorijas – cilvēku sadalījumam veiksmīgajos un lūzeros – ir jāstimulē otrajiem tiekties uz augstāku rezultātu. Tam jāmotivē neveiksminiekus strādāt vairāk un produktīvāk, jo tikai veiksmīgajiem pieder šī pasaule un tās bagātības. Tev kā personībai ir jāgrib būt starp veiksmīgai vai arī tu neesi vispār. Tu nevari atļauties būt lūzeris – tas galvenais sauklis mūsdienu konkurences cīņā par vietu zem saules.

Lieki piebilst, ka šī sacensība liek daudziem dzīvot pastiprinātā stresā, cilvēkiem rodas problēmas ar savu pašnovērtējumu un lēni, bet nenovēršanu, tas noved pie pamatīgas depresijas (labākā gadījumā). Nelaimīgi cilvēki ir mūsdienu attīstītāko valstu galvenā pazīme, jo lielais lūzeru bars vienkārši nevar justies laimīgs. Eiropas Savienībā vien no aptuveni 503 miljoniem iedzīvotāju, lūzeri ir 402 miljoni. Par pasauli vispār nerunāsim…

Taču ar to vien nepietiek – lūzerisms jau kļuvis par savdabīgu peļņas virzienu. Proti, ja vien ir gana daudz naudas un vēlmes apmeklēt dažādus personības pilnveides kursus, par labu samaksu var pāriet no vienas grupas uz otru, attīstot sevī veiksminieka komplektu – pašapziņu, aktivitāti, spēju pieņemt ātri pareizus lēmumus, nekad nekļūdīties un tā tālāk. Piedāvājums par godīgu samaksu pievienoties 20% veiksminieku baram, bija iekritis arī manā e-pastā. No vienas puses, ļoti gribas būt par šīs dzīves patieso saimnieku, taču no otras – spēja kļūdīties un savas kļūdas labot, šaubīties un reizēm tik ļoti nobīdies, ka nepieņemt nekādu lēmumu, nereti noved pie negaidītiem pavērsieniem dzīvē. Turklāt, pat ja tas nerada nekādas pārmainās, tas ir apliecinājums kaut kam ļoti cilvēcīgam, piemēram, sāpēm.

Nav lūzeru un veiksminieku. Ja kāds tam nepiekrīt, atliek atcerēties paraolimpiskās spēles Londonā – kur cilvēki bez kājām skrēja, bez rokām – peldēja… Protams, arī šīs spēles arvien vairāk pārvēršas par komerciālu pasākumu un tomēr… Man bija patiess lepnums par mūsu paraolimpiešiem, tiem cilvēkiem, kurus sabiedrība savos priekšstatos jau bija ievietojusi lūzeru plauktiņā. Neskatoties ne uz ko, kaut kas ir licis šiem cilvēkiem noticēt, ka vismaz attiecībā uz viņiem Pareto teorija nedarbojas. Iespējams, palīdzēja tas, ka viņi par to nebija neko daudz dzirdējuši. Šāda neziņa, un nevis maksas kursi, palielina apmierinātību ar savu dzīvi un nerada bezmiegu.