Lielie makroekonomiskie cipari viennozīmīgi rāda, ka jau šogad mēs dzīvojam labāk nekā 2007.gadā. Taču, ja es ieskatos savā makā un jūs – savējā, ir skaidrs, ka tam noticēt ir ļoti grūti. Lielu optimismu apkārt nejūt un daudzi turpina runāt par krīzes turpināšanos, lai arī ciparos jau tai esam pāri.

Kāpēc makroekonomikā viss notiek, bet reāli teju ikkatra indivīda mikroekonomikas līmenī ir pilnīgs bardaks – ienākumi pārsvarā ir palikuši nogrieztā krīzes laika līmenī, savukārt izdevumi tik aug? Atbilde ir vienkārša – pirmkārt, dabūt papildus līdzekļus, lai apmierinātu savas prasības, ir ļoti grūti. Bankas naudu joprojām aizdod negribīgi, savukārt nebanku kreditētāji var cerēt tikai uz pilnīgu finanšu analfabētu publiku, jo aizņēmuma procenti ir galvu reibinoši. Tāpēc jāiztiek vien ar to, kas reāli nopelnīts. Turklāt no šīs reāli nopelnītās naudas ir jāsedz vēl tās saistības, ka radušās trakajos gados. Parādi un krīzes laikā radītie zaudējumi vairumam indivīdu un ļoti daudziem uzņēmumiem vēl ilgi neļaus atgriezties iepriekšējo trekno gadu dzīves līmenī.

Tāgad, pie cipariem. Iesākumā labās ziņas – ja 2007.gadā Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) bija 14,72 miljardu latu liels un pēc gada tas jau bija sasniedzis 16,08 miljardus, tad jau šogad tiek prognozēts, ka IKP pārsniegs 15 miljardus, bet nākamgad strauji pietuvosies 16 miljardu latu robežai. Turklāt, svarīgi piebilst – ja pirms krīzes IKP strauji kāpa pateicoties iekšējā patēriņa pieaugumam un nekustamā īpašuma burbuļa uzpūšanai, tad tagad ekonomikas struktūra ir palikusi tīrāka – burbulis plīsis un ekonomiku uz priekšu velk ražošana un eksports. Šoreiz neiedziļināsimies, kas tās par precēm, kuras spējam saražot, tomēr šādas pārmaiņas ekonomikai ir ļoti svarīgas un nozīmīgas. Mēs esam palikuši stabilāki un gudrāki.

Taču diemžēl mēs neesam kļuvuši bagātāki, jo par agrāk pieļautām kļūdām ir jāmaksā. Turklāt maksa ir gan dārga, gan būs ilga. Proti, 2007.gadā valsts parāds bija vien 1,15 miljardi latu liels (apmēram tik daudz naudas septembrī glabājās valsts naudas makā – Valsts kasē). Piecu gadu laikā parāds ir pieckāršojies un šī gada jūlija beigās kopumā sasniedza 5,62 miljardus latus. Turklāt privātpersonu parādi, kas vairumam radušies vēl pirms krīzes trakumā, šī gada vidū bija 4,8 miljardi latu. Jāpiebilst, ka aptuveni tik pat lielas kredītsaistības ir arī uzņēmumiem. Cik lieli ir krīzes radītie zaudējumi uzņēmumiem no tiešās darbības vai bezdarbības, grūti aprēķināt, jo daudzi nemaz krīzi nepārdzīvoja un aizgāja pa burbuli.

Ja tā rupji sarēķina – mēs (valsts, privātpersonas un uzņēmēji) esam aizņēmušies ap 15 miljardiem latu, kas arī agrāk vai vēlāk, bet būs jāatdod. Veicot aprēķinos sanāk, ka visu šo summu sadalot uz galviņām, ieskaitot zīdaiņus un sirmgalvjus, sanāk, ka viena Latvijas iedzīvotāja parādsaistības ir ap 7500 latu plus procenti. Atdot uzreiz tādu summu nav viegli, jo īpaši, ja viena strādājošā vidējie ienākumi pērn „uz rokas” bija 330 lati (par šo gada šādi dati vēl nav apkopoti, bet izmaiņas visdrīzāk nebūs nozīmīgas), savukārt  pensijas vidējais apmērs pagājušogad bija 178 lati mēnesī.  Iztikas minimums šajā laikā bija 173 lati.

Lai arī šis aprēķins ir ļoti spekulatīvs un katram par savām saistībām ir jāatbild pašam, tomēr tas uzskatāmi parāda, cik dziļa ir parādu bedre un cik reāli ir no tās izrāpties ārā un beidzot uzelpot brīvi, tērējot savus ienākumus patiesi savām vajadzībām. Latvijas iedzīvotāji visdrīzāk vēl salīdzinoši ilgi neizjutīs makroekonomikas pieaugumu uz savas ādas.