Laikā, kad Somijas mobilo tālruņu ražotājam „Nokia” radās viena problēma pēc otras un jau pērn kopumā zaudējumi sasniedza 1,3 miljardus latu, Latvijā no publiskās diskusijas un politiķu vāvuļojumiem klusi ir pazudis vārdu savienojums par to, ka „mums vajag savu Nokiu”.

Protams, Latvijā vārds „Nokia” bija kļuvis par sugas vārdu, kas vienā veselumā ietvēra valsts spēju paredzēt un atbalstīt savu ražotāju, ceļā uz unikālu, peļņu nesošu produktu. Un „Nokia” patiesi ilgus gadus bija Somijas ekonomikas veiksmes stāsts. Tas notika līdz brīdim, kad konkurence mobilo iekārtu tirgū saasinājās un „Nokia” vadītāji kļūdījās. Tas viss ir rezultējies milzu zaudējumos, no darba atlaisti četri tūkstoši strādājošie un starptautiskā reitingu aģentūra „Moody’s” pazemināja šī uzņēmuma reitingu līdz spekulatīvajam līmenim, ar to sakot, ka šī uzņēmuma nākotne neko labu vismaz pagaidām nesola. Turklāt „Nokia” ir gāzta arī no pasaules lielākā mobilo tālruņu ražotāja troņa.

Šajā stāstā ir vairākas morāles. Pirmā – ir skaidrs, ka gluži kā katra cilvēka dzīvē, arī uzņēmums pārdzīvo vairākus dzīves posmus. Proti, piedzimšanu, attīstību, strauju izaugsmi un stratēģijas maiņu jeb pārveidi vai arī nāvi.  Ja vadība kļūdās, vai nezina, ko darīt tālāk ar sev uzticēto „bērnu”, tas viss beidzas bēdīgi. Problēmas visvairāk skar tieši tirgus līderus, jo, pirmkārt, tieši viņiem visi vēlas atņemt tirgus daļu. Otrkārt, viņi parasti ir tik lieli un pašpietiekami, ka reti pamana nepieciešamību mainīties un parasti laiku, kad vēl var sākt nesāpīgas reformas, nokavē.

Otra morāle – par Latviju. Lai arī neviens vairs nerunā par nepieciešamību atrast savu „Nokiu”, uzstādījums balstīt savu ekonomiku uz unikāliem un inovatīviem produktiem ir palicis. No vienas puses, tas ir ļoti labi, jo tieši ražojot šādus produktus var nopelnīt vairāk. Tiesa, lai šādi produkti būtu, tajos ir arī ne mazums jāiegulda.

Taču, no otras puses, dzenoties pēc kaut kā unikāla un inovatīva nevajadzētu arī aizmirst par tradicionālām lietām. Piemēram, šogad Latvijā graudu raža ir par 30% augstāka nekā pērn. Turklāt tas viss ir sakritis ar laiku, kad pasaulē graudu cenas strauji kāpj. Tās savukārt uz augšu ceļ lielais karstums ASV un lielie plūdi Argentīnā, kas lauksaimnieciskos ražotājus ietekmē ļoti smagi. Turklāt papildus tam pieaug pieprasījums arī pēc rapša, kurš tiek arvien plašāk izmantots biodegvielas ražošanā. Laikam lieki atgādināt par to, ka arī naftas cenas pēdējā laikā būtiski ceļas. Turklāt, pasaulē pieaug ne tikai graudu cenas vien. Cenas palielinās arī citiem pārtikas produktiem, jo cilvēku paliek vairāk, bet ražīgu zemju, ko izmantot lauksaimniecībai, arvien mazāk. Savukārt Latvijā 30% no lauksaimniecības zemēm vispār netiek izmantotas ražošanai, bet gan stāv, aizaugušas ar krūmiem. Tāpat jāpiebilst, ka agrārā ekonomika nebūt vairs pasaulē netiek uzskatīta par atpalikušu valstu pamata. Pārtikas ražošana kļūst arvien inovatīvāka un zināšanu ietilpīga. Ja jau Latvijā ir labs pamats un izaugsmes potenciāls (zeme), kāda jēga alkt pēc nezināmas, bet ļoti dārgas inovācijas, kas Latviju izvedīs saulītē?

Trešā morāle – patlaban informācijas tehnoloģijas tiek vēl uzskatītas par inovatīvu nozari. Taču pasaule mainās. Iespējams, ka šīs nozares inovāciju laiks strauji tuvojas noslēgumam un par galveno jauninājumu radītāju drīz vien tiks uzskatītas pavisam citas nozares. Telefons jau ir kļuvis ne tikai par ierīci ar kuras palīdzību sarunāties, bet arī ar kuru var sērfot internetā, darboties sociālajos tīklos, filmēt, klausīties mūziku un tā tālāk. Šķiet, ka drīz vien mēs ar telefonu nevarēsim tikai veļu izmazgāt, kaut gan pašu veļasmašīnu gan no attāluma ieslēgt, visdrīzāk, varēsim. Un tad? Kas tālāk? Kādas vēl funkcijas ir jēga iebāzt vienā mazā lietiņā?