Nacionālajā galerijā Londonā var redzēt Marinusa van Reimersvāles (Marinus van Reymerswaele) gleznu*, kurā ļoti spilgti attēloti divi nodokļu iekasētāji – ķēmīgas sejas, dārgs apģērbs, alkatīgi pirksti un burtnīca, kurā tiek viss pierakstīts. Turpat arī redzama paliela naudas čupiņa. Glezna tapusi ap 1540 gadu. Skaidrs, ka nekādu lielo patiku mākslinieks pret abiem nodokļu vācējiem nav jutis un visdrīzāk nekādu sajūsmu pret šī darba darītājiem nejuta arī viņa laika biedri.
Mūsdienās nekas būtiski nav mainījies. Nodokļu maksāšana labākā gadījumā tiek uzskatīta par neizbēgamu, piespiedu lietu, gluži kā nāve, no kuras izvairīties nevar. Tiesa, tas tik un tā neliedz vismaz uz nodokļiem skatīties ar nepatiku un ik pa reizēm izmest žultainas piezīmes valdības virzienā un uzdot retorisku jautājumu – un kāds gan man labums no tā, ka es nodokļus maksāju? Protams, ir arī tādi, kuri uzskata, ka nodokļu maksāšana ir viena liela muļķība un tā kā sevi uzskata par šīs sabiedrības „gudrāko” daļu, tad nu no šī procesa izvairās kā vien māk.
Pa vidu „gudrajiem”un „muļķiem” ir vienkāršais cilvēks, kas, kā uzrāda aptaujas, Latvijā nemaz īsti nespēj sasaistīt nodokļu nomaksu ar to, kur šī nauda tiek tērēta un uz jautājumu – kāpēc vispār ir nepieciešams maksāt nodokļus -, nereti rausta plecus. Jo – ceļi slikti, skolās bērniem zīmuļi jāpērk pašam un pie ārsta bez maksas arī tikt grūti.
Tieši šādā – duļķainā ūdenī – kad īsti nav nekādas skaidrības, vislabāk ir manipulēt ar skaitļiem un ķert, piedodiet, jaunus muļķus.
Neliela atkāpe – ja senāk nauda bija tikai starpnieks, apmainoties ar divām precēm, tad tagad nauda vai dažādi no tās veidoti finanšu produkti ir kļuvuši paši jau par jaunu preci. Proti, ja jūs paši ar savu naudu rīkoties neprotiet, tad banka, ieguldījumu sabiedrības vai apdrošinātāji (par maksu) jums gatavi pakalpot un veikt ieguldījumus, lai jūsu nauda pelnītu – tā vismaz tiek teikts brīdī, kad jūs savu naudu aiznesat pie viņiem. Protams, tas, ka jūsu nauda var nest arī zaudējumus, tiek arī pateikts, bet nu ļooooti klusi.
Kāpēc bija nepieciešama šāda neliela atkāpe. Tāpēc, ka pavisam nesen Latvijas sabiedrībai tikai pavēstīts kādas bankas pētījums – ja pašreizējais 40-gadnieks maksās nodokļus tikai no minimālās algas, tad pensijā pēc 25 gadiem saņems vien nedaudz vairāk nekā 100 latus. Bet, ja cilvēks ieguldīs pensijas 3.līmenī (brīvprātīgs naudas ziedojums bankai ar cerību, ka nākotnē tas dos peļņu), tad vecumdienas būs daudz turīgākas. No vienas puses, šādi cilvēki tiek gan mudināti neņemt atalgojumu aploksnēs un maksāt nodokļus oficiāli no visiem saviem ienākumiem, no otras – tiek arī akcentēta nepieciešamība pašiem parūpēties par savām vecumdienām, lai nenokļūtu bēdīgā finansiālā situācijā, jo kas gan ir nedaudz vairāk nekā 100 lati mēnesī? Nekas! Turklāt – naudu glabāt zeķē arī nav nekādas jēgas, jo peļņas nekādas. Tāpēc labāk to nest uz banku.
Ja sākam izteikt pieņēmumus, kuri bāzējas uz pašreizējo situāciju, kad rezultātā sanāk tikai nedaudz virs 100 latiem liela pensija mēnesī, tad ir jāpieņem, ka turpmākos 25 gadus mūsu valstī nekas nemainīsies. Proti, Latvijā visus šos gadus saglabāsies 200 latu minimālā alga, tāpat turpmākos gadus ne reizi netiks mainītas nodokļu likmes, pat neskatoties uz to, ka tas ir noticis teju katru iepriekšējo gadu. Tas nozīmē arī to, ka mūsu valsts tā arī paliks trešā nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā un 25 gadu laikā mēs nesagaidīsim ne jaunu ekonomikas uzplaukumu, kas daudziem ļaus atkal nopelnīt, ne arī krīzes, kur daudzi zaudēs naudu, tai skaitā arī tie, kas savus līdzekļus būs naski krājuši pensiju 3.līmenī. Piedodiet, bet es vismaz šādam stagnācijas scenārijam neticu. Tā vienkārši vismaz līdz šim nekad nav bijis.
Nodokļi nenoliedzami ir jāmaksā, bet mūsdienās motivācijai būtu jābūt citai. Motivācija, ka tas jādara, lai pašam būtu labāk, īstenībā ir novecojusi. Sociālā sistēma ir bāzēta uz solidaritāti, citādi tā nemaz nevar mūsdienās normāli funkcionēt. Un tieši tas lielā mērā ir bijis iemesls, kāpēc mūsu sociālā sistēma ir pusbrukušā stāvoklī.
Ja vien mēs vēlamies saukties par modernu sabiedrību, tad tiem, kam ir no Dieva vai dabas (vienalga kam jūs ticat!) dots vairāk, ir jādalās ar tiem, kuri nav tik apķērīgi, kuri piedzimuši par invalīdiem, vai kuri jau savu aktīvo dzīvi nodzīvojuši un ir vienkārši veci. Nodokļi ir jāmaksā, lai parūpētos par to sabiedrības daļu, kura šobrīd par sevi parūpēties nevar un nevis tāpēc, lai vienā brīdī no valsts visu samaksāto spētu atgūt. Praktiski nodokļu nomaksa šodien nemaz nevar dod nekādas stingras garantijas par jūsu dzīvi un ienākumiem nākotnē. Nākotne ir pārāk tālu un pārāk mainīga. Mums, 40-gadniekiem vien atliek cerēt, ka pēc 25 gadiem būs paaudze, kura mūs nevēlēsies ar ragaviņām aizvest uz mežu, bet būs gatava dalīties gan ar saviem panākumiem, gan nopelnīto naudu.
*Workshop of Marinus van Reymerswale
